Cilvēki, mīliet viens otru!
Lai vieno jūs dvēseles siltums,
Un lielajā cīņā par varu
Lai uzvar cēlais tikums.

Žēlojiet viens otru ļaudis,
Jo žēlot, tas pats, kas mīlēt - 
Pasargāt otru no ļauna,
Pat domās nepievilt viņu.

Un tad, kad ar gaišiem spārniem,
Mīlestība virs zemes lidos,
Tad katrs cilvēks uz zemes
Kā Dieva paradīzē dzīvos. 

Tā raksta Tatjana Bērziņa (dzim. Demkoviča). Dzimusi Ukrainā, bet pēc mācībām darba gaitas uzsāka Latvijā, kur arī pavadīja visu savu mūžu. Viņa iemācījās latviešu valodu, ieguva Latvijas pilsonību un cienīja latviešu tautas tradīcijas, vienmēr godājot arī savas dzimtās zemes vērtības. Meita Jolanta Baldiņa, Alūksnes un Apes novada fonda brīvprātīgā, teic, ka mamma bija ļoti labestīgs cilvēks un mācēja apvienot divu tautu kultūras vienā mīlošā ģimenē. Dzimtajā valodā viņa rakstīja dzejoļus, bet kāds tapa arī latviešu valodā. “To nozīme, īpaši šajā laikā, ir aktuāla un liek aizdomāties par cilvēkmīlestību, iejūtību un savstarpēju atbalstu. Latvieši un ukraiņi vēsturiski ir daudz līdzīgu notikumu pārdzīvojuši un draudzīgi sadzīvojuši gan ikdienas gaitās Latvijā un Ukrainā, gan izsūtījumā, gan citās dažādās norisēs. Mūsu atbalsts Ukrainas iedzīvotājiem turpinās dienu no dienas ļoti dažādos veidos,” saka J. Baldiņa.

Mana Ternovka palika tālu-
Kur tēva mājās ābeles zied.
Baznīcas zvani sveicina mani,
Un katrā pagalmā gailīši dzied.
Plaši tur rudzu un kviešu lauki,
Ziedoši griķi smaržo jauki.
Sirmie vītoli apkārt dīķim stāv,
Pavasarī vardes daudzbalsīgi bļauj.
Tur saulespuķu dzeltenās galvas
Izskatās tieši kā dienvidu saules.
Pagāja gadi. Vai atceras mani
Kāršu rozes zem mūsu loga,
Jasmīni, kastaņas?
Par dzimteni savu domāju gana,
Bet Latvija otra dzimtene mana.
Vai tā var būt?
Zaļo mežu zemi
Pie tālās dzintara jūras
Man dāvāja liktenis,
Ieliekot manā pūrā.
Mani apbūra viņas meži
Un vasarās ziedošās pļavas.
Pati jūtos kā viņas meita,
Viņu jūtu kā dzimteni savu.



Paldies ikvienam par atbalstu Ukrainas tautai!